Ināra Gauja ©

Built with Berta.me

  1. The solo exhibition 

    The Classics. Personal Archeology.

    2009, first exposed in Tukums, gallery DURVIS, this exhibition won a Grand Prix at the Latvian Designer Unions competition THE SECOND CHANCE, Riga.

    2013, the updated version - in the territory of former Tobacco Factory, Riga, 2013,  was held with support of the theatre festival HOMO NOVUS and the arts festival SURVIVAL KIT. 

    The concept of the exhibition consists of the written texts of storries and the instalations of the old belongings. This is about a dialog between the classic and the real storries, created with the accidentaly (?) found things.

     

  2. Klasika.  Personiska arheoloģija 

    Pēdējos gados man bijusi izdevība strādāt pārsvarā klasiskā baleta žanrā - Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumos.

    Tāpēc man nācies pievērsties tradicionālā skaistuma klasisko etalonu izpētei un atdzīvināšanai, un izrādes – „Apburtā princese”, „Kopēlija”, „Žizele”, „Bahčisarajas strūklaka”, „Bajadēra” – pēc Operas nama pasūtījuma vizuāli iecerētas un apzināti veidotas kā tradicionālā skaistuma vakari publikai - ārpus laikmetīgās mākslas valodas vai šodienas problēmu konteksta, bez jebkāda neglītuma kontrapunkta, tā sakot - centieni pēc Tīrā Skaistuma.

    Līdzās profesionālajiem sendienu vēsturiskā skaistuma arhivārajiem meklējumiem esmu mēģinājusi sastapt vēsturi arī personiski - cik tālu caur savas dzimtas pagātnes liecībām iespējams saskatīt - līdz deviņpadsmitā gadsimta klasikas laikam, kad šeit, cara Krievijas provincē piedzima un uzauga mani vecvecāki. Tuvāk saskatāms starpkaru brīvzemes laiks, kad piedzima un auga mani vecāki, vēl tuvāk - pēckara gadi, kad viņi sastapās un rados es.

    Pretēji baleta klasikas skaistuma etaloniem tas, ko ieraugu, iedziļinoties šo laiku reālajās, savā tuvumā atrastajās priekšmetiskajās liecībās, ir drīzāk skarbi nekā skaisti. To laiku skaistuma jēdziens līdz ar cilvēkiem un notikumiem ir nesaudzīgi skaudru mūžu piedzīvojis, sāpīgas personisku faktu un jūtu drāmas, kas saviļņo mani tiešāk, spēcīgāk un nozīmīgāk, nekā svešo teiksmu varoņu pārdzīvojumi skatuves klasikas sižetos.

    Spēlējoties ar priekšstatiem un nejauši sastaptām aizgājušu laiku sadzīves lietām kā atmiņu un pieredzes dokumentu drumslām, es šeit būvēju citādus, mazliet skumīgus un ne tik klasiski skaistus personiskus klasikas pieminekļus.

    „Klasika. Personiska arheoloģija” - cilvēkam ilgi kalpojušu klasiski vienkāršu lietu otrreizēja pieredze baleta klasikas skaistuma sižetu noredzējumos, iztēles ceļojumos.

  3. Žizele

    Ādolfa Adāna balets „Žizele” pirmoreiz izrādīts Parīzē 1841.gada 28.jūnijā. Tas ir pirmais lielais romantisma laikmeta balets, viens no retajiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Romantisks izteiksmes veids gan mūzikā, gan sižetā – lauku ciemata idille ar piecpadsmit gadus vecās, naivās meitenes Žizeles pirmo iemīlēšanos – viņas nodotā mīlestība, kam seko ārprāts un nāve – baisi skaistā pēcnāves pasaule ar daiļajām villām, mirušo jaunavu gariem, kas naktīs vīriešiem liek dejot līdz nāvei – un beigās mīlestība, kas tomēr spēj uzveikt nāves nolemtību.

    Personiski

    Mana tumšā un vēsā pagraba zaptes kambara durvis, iznestas dienasgaismā, atbrīvotas no putekļainiem tīmekļiem, pienaglotas papes un krāsu slāņiem - augšāmceltas no tumšās zemzemes dzīves – izrādījās kādas vasaras saules pielietas verandas loga rāmis. Šis logs (spriežot pēc rāmja veida un apdares), varētu būt piedzīvojis deviņpadsmito gadsimtu – to laiku, kad ziedoša ražīga augļudārza ielokā savas mājas pagalmā kaut kur Francijā bezbēdīgi dejoja un iemīlējās jauniņa lauku meitene Žizele…

    Žizeles māte, iespējams, tobrīd mājā ar pergamenta papīru pārsēja tikko piepildītas smaržīga ievārījuma burkas, ko noglabāt vēsā pagrabā…

    Tad atceros sevi karstā Dienvidfrancijas pēcpusdienā ieklīstam kādas senlaicīgi iekārtotas muižas istabās, uz kuras palodzēm mētājās saulē izkaltušas mušas – gluži tādas pašas, kā lauku mājās šejienes vasarās…

    Mušas dejodamas seko gaismas, siltuma un kairinošas smaržas vilinājumam… un arī - dzīvi beigušam ķermenim, aizvezdamas to uz vēsuma valstību.

  4. Gulbju ezers

    Pētera Čaikovska "Gulbju ezers" ir balets, kas vienmēr baudījis skatītāju sajūsmu. Gulbju ezera valdzinājums kā magnēts pievelk sapņotāju princi Zigfrīdu. Odīlija, kas kā ūdens piliens līdzīga daiļajai gulbju princesei Odetai, iekāro jaunekli. Cīņa, mīļotās Odetas ievainojums, uzvara pār ļaunumu, kas ir tikai šķitums...

    Speciālisti atzīst, ka "Gulbju ezers" ir ļoti krieviski nacionāls balets. Gulbju tēli radīti uz krieviska liriski romantiska pamata. Gulbju kordebaleta gājieni-skrējieni ir cēlušies no slāvu riņķa dejām. Gan "Gulbju ezera" sižetā (tas nekas, ka tam pamatā vācu avots), gan Gulbja veidolā, gan uzticīgās mīlestības idejā slēpjas slāvisks satvars.
    "Gulbju ezers" Pēterburgā tika iestudēts tūlīt pēc Čaikovska pēkšņās nāves 1893.gadā, skaudrā horeogrāfijas loģika un emocijas tāpēc labi saprotamas. "Gulbju ezers" tiek vērtēts kā ģēnija, mūziķa un dzejnieka piemiņas rekviēms.

    Personiski

    Filca velteņi man kopš bērnības saistās ar dziļu sniegu un makšķerniekiem uz aizsniguša ezera ledus… No padomu filmām un fotogrāfijām iemācījos, ka tādi vaļinki te uzradušies no Krievijas, kur stipri sniegainas un aukstas ziemas… Krievija ir neaptverami liela, iesniedzas aiz Polārā loka, un ziemas tur bargas… Aukstums, sals, ledus…

    Arī no Latvijas tālu ziemeļos izvestiem cilvēkiem salst kājas… Un par citas, laimīgās bērnības deju kurpītēm jāaizmirst… Dziļos sniegos, starp gulbja spārniem līdzīgi apsnigušiem kokiem uz aizsaluša ezera spožās skatuves prožektoru gaismas spilgtajā baltumā… Tik aukstā, ka sirds iesalst ezera ledū…

  5. Apburtā princese

    Pēc pasakas par Ērkšķrozīti Sanktpēterburgas Marijas teātrim veidotās "Apburtā princese" pirmizrāde bija 1890. gada janvārī. Šis Pētera Čaikovska balets tiek uzskatīts par veiksmīgāko Krievijas 19. gadsimta baletu un joprojām skaitās akadēmiskā baleta paraugs un šedevrs.

    Pasaku zemes Florestānas princeses Auroras kristībās neielūgtā ļaunā feja izsaka briesmīgu lāstu: princese sešpadsmitajā dzimšanas dienā sadurs pirkstu un nomirs. Labā feja pasteidzas šo lāstu mīkstināt – Aurora neies bojā, bet iemigs uz simts gadiem, un viņu atmodinās prinča skūpsts. Tā arī notiek, seko Auroras un prinča kāzas.

    Neparasti skaistā mūzika un klasiskā horeogrāfija nevainojami attēlo galma dzīves greznību, karaliskā pāra prieku par ilgi gaidītās meitas piedzimšanu un bailes par viņas dzīvību. Vecās pasakas poētiskajā sižetā Čaikovski valdzināja iespēja iedzīvināt mūzikā reālās dzīves mūžīgās problēmas: cīņu starp Labo un Ļauno, Skaistuma, Prieka, Mīlestības ideālu triumfu, „skaidri redzamās” dzīves uzvaru pār zemapziņas tumsu.

    Personiski

    Mani kā jaundzimušo abi laimīgie un vēlīgie vecāki stipri loloja, uzpasējot katru ilgi gaidītās atvases smaidu, kustību un svara kilogramu. Nāca tuvākie radi un draugi – dāvinot savas labvēlības zīmes ar laimīgas nākotnes vēlējumiem. Taču, gadiem ejot savu gaitu, dzīve pretēji mazas meitenes puķu sapņiem par princesēm un prinčiem, izrādās satur arī krietnu devu nejauši vai jauši sastaptu ērkšķu... Droši vien, iespējams, kāds toreiz palika neuzaicināts.

    Mana meitiņa piedzima vien dažas dienas pēc „Apburtās princeses” pirmizrādes. Un apzinos, ka līdz ar viņu turpmākos gadus man nāksies no jauna izdzīvot bērnības pasaku rožu princeses valstību. Kā savā bērnībā – ar mammas kāzu kleitu skapī, kas likās skaistākais princeses tērps...

  6. Anna Kareņina

    Ļeva Tolstoja deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados sarakstītais romāns „Anna Kareņina” ir viens no pasaules ievērojamākiem romāniem par laulību un mīlestību, kura galvenā varone – viens no nemirstīgajiem sievietes tēliem pasaules literatūrā.

    … Augstākās sabiedrības ģimenes dzīve Kareņinu namā rit lēni un nesteidzīgi. Mājasmāte Anna Maskavas radu apmeklējuma laikā iepazīstas virsnieku Alekseju Vronski un viņas sirdī pēkšņi iekvēlo kaisle, kas sagrauj rimto un ērto sadzīves harmoniju. Anna ļaujas Vronska valdzinājumam un pamet ģimeni – vīru un karsti mīlēto dēlu, kļūstot par kauna traipu sabiedrībai. Taču laime nenāk... Anna beidz dzīvi, metoties zem tvaika lokomotīves riteņiem.

    Personiski

    Šis pamestais metāla priekšmets piesaistīja uzmanību, mētājoties zemē Daugavgrīvas cietoksnī. Tuvumā tas izrādījās militārā objekta apgaismojuma laternas kupola režģis, kas pieredzējis armijas vīriem un dzelžiem raksturīga skarbuma un, iespējams, arī kādas dzīves pārtrūkšanu. Tamlīdzīgi agrāk bijuši arī dzelzceļa stacijās...

    Bet vispirms pa gabalu režģis atgādināja būrīti, kādā agrāku laiku turīgi ļaudis istabās mēdza turēt putniņus greznumam un priekam būt par saimnieku kādai dzīvai un trauslai radībai… Putniņš, būrī dzīvodams, apzinīgi priecē saimnieku ar dziesmām, nenojauzdams, kā būtu dziedāt vien sev par prieku, lidinoties savvaļā, un - kurp vestu patvēruma atstāšana…

    Būrīša saimniece, kā jau smalkai dāmai piedien, dzer kafiju no vācu porcelāna tases… Bet, kafiju dzerot, tases puķēs raugoties, dāma kļūst taurenis, lai paceltos spārnos un pamestu būri…

    Aizlidot tik tālu, ka nekad vairs nedzert kafiju…

    Un pavediens, kurā piesieta dzīvība - vien diega stiprumā…

  7. Bahčisarajas strūklaka

    Aleksandrs Puškins poēmu "Bahčisarajas strūklaka" sacerējis pēc hanu pils apmeklējuma Krimas ceļojuma laikā. Dzejojums iedvesmojis Borisu Asafjevu un pēc tam arī horeogrāfu Rostislavu Zaharovu radīt baletu, kas pirmoreiz iestudēts 1934. gadā Pēterburgas Marijas teātrī.

    "Bahčisarajas strūklaka" ir poētisks stāsts par dažādām mīlestības sejām – kaisli, greizsirdību, nežēlību un maigumu.

    Polijā tatāru sirotāju karstasinīgais vadonis hans Girejs saņem gūstā jauno kņazi Mariju un kā vislielāko dārgumu aizved līdzi uz harēmu Bahčisarajā. Taču Marija nespēj atbildēt uz viņa kvēlajām jūtām. Turklāt harēmā, greizsirdības plosīta, mitinās arī hana Gireja līdzšinējā favorīte Zarema, kas gatava uz visu, lai atgūtu sava pavēlnieka mīlestību. Greizsirdības lēkmē viņa nogalina polieti.

    Hans Girejs liek uzbūvēt Asaru strūklaku, kuras ūdens skaņas aizved viņu pagātnē, un jūtas atkal kļūst dzīvas.

    Personiski

    Pār šī tēva šķūnī uzietā padomju veļas mazgājamā dēļa skārdu droši vien gadu gaitā daudz ūdeņu aiztecējis. Netīrās veļas mazgāšana virtuvē paaudzēs pirms mums...

    Kamēr rokas uzcītīgā karā izberž miesas sviedrus un traipus no tuva cilvēka drānām, iztēle uzbur ainas, un mazgājamā ūdens skaņu mūzika ļauj domām traukties neaizsniedzamā, neatļautā kaislību tālumā...

    Ūdens tikmēr paļāvīgi nomazgā netīrumus un sārņus, tā šaltis kā jūras viļņi aizskalo spriedzi. Spriegumu, kas pa roku dzīslām skrien kā pa elektrības vadiem… Kad nervi kā stīgas… Stīgas kā nospriegoti mati... Tvaiks karsti kūsā... Kamēr atdziest līdz asaru dzidrumam... Līdz nepārejošu jūtu mūzikai.

  8. Bajadēra

    Komponista Ludviga Minkusa un izcilā horeogrāfa Mariusa Petipā novatoriskā baleta „Bajadēra” pirmizrāde notika Sanktpēterbugas Lielajā teātrī 1877. gadā. Tas ir viens no Petipā eksotiskākajiem darbiem, kurā visspilgtāk parādījās saikne ar franču romantisko baletu, vienlaikus parādot laikmetam raksturīgus melodrāmas elementus un 19. gadsimta 70. gadu priekšstatus par Indiju.

    Baleta libreta iedvesma ņemta no senindiešu autora Kalidasa darba „Šakuntala”, izveidojot stāstu par tempļa dejotāju graciozo bajadēru Nikiju, kura mīlestībā pret drosmīgo karotāju Soloru iet bojā izšķērdīgajā austrumu galmā, kur kaislības un intrigas dzeļ nāvējošāk par indīgām čūskām.

    „Bajadērā” var atrast vairākas paralēles ar romantiskā baleta šedevru „Žizeli” – stāsts par mīlestību starp augstas kārtas vīrieti un zemas kārtas meiteni, mīlestības nodevība, meitenes bojāeja un abu tikšanās vēlreiz, pēc meitenes nāves nu jau mirušo valstībā.

    Personiski

    Pie manas mammas spoguļa bija austrumu smaržas – tiem laikiem dārgas un retas. Bija arī daži tukši flakoni, kuros parfīmi nekad nebija ielieti. Viņa pazina īstas jūtas. Dažas no tām bija neiespējamas, dzīvei nepiemērotas, un tika skarbi un lietišķi izvestas vēstures mēslainē. Jau sen. Ne pēc viņas prāta, bet varas un režīma dēļ. Jo viņam bija jādodas karā, kad valstskungi sauc, bez izvēles. Čūska azotē – to viņi nezināja. Tādi laiki. Mamma par jūtām nemēdza runāt.

    Cita dzīve, zāles dvēselei...

  9. Smilšuvīrs

    Vācu literāts Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis "Smilšuvīru" sarakstīja 1816.gadā. Šis darbs ir tipisks romantisma literatūras paraugs ar baisu, negaidītu pavērsienu pilnu sižetu. Tautas kultūrā Smilšuvīrs ir nevainīgs radījums, kas bērniem ber acīs smiltis, lai palīdzētu iemigt, bet Hofmanis to pārvērš par īstu šausmu stāsta monstru.

    Sižets vēsta par studentu Natanaelu, kam bērnībā aukle iestāstījusi, ka Smilšuvīrs zog mazuļu acis, lai ar tām pabarotu paša bērnus, kuri dzīvo uz Mēness sirpja. Mazā Natanaela fantāzijas vajā viņu arī pieauguša cilvēka dzīvē ikreiz, kad bērnības atmiņas sajaucas ar ikdienas tēliem. Viens no baleta galvenajiem nelaimi vēstošajiem motīviem ir Natanaela rīcībā nonākusī mākslīgā acs jeb maģisks tālskatis, kas rāda pasauli ačgārnā gaismā un aizmiglo īstenību. Tas nojauc robežas starp pagātni un tagadni, realitāti un sapni, līdz Natanaels vairs nespēj atšķirt īstenību no paša iztēles.

    Personiski

    Abra man vienmēr atgādinājusi šūpuli – jaundzimuša bērna gultiņu, kurā guļot tam, tāpat kā maizes mīklai būs briest un lielam augt… Ko tajā iejauksi, tas izaugs…

    Kad bērns paaugas, šūpulis kļūst par gultiņu lellei, ko auklēt… Iztēle liek lellei piedzīvot jebko, ko bērns vēlas… Un arī to, ko nevēlas… Spilgta, sakarsēta iztēle nojauc robežas starp īsto un neīsto… Kā lai zina, kas notiek, kad miegā aizveras acis… Un kad atkal tās atvērsies…

    Baiļu un nemiera bezmiegs izkaltē dvēseli sausu… nejauša dzirkstele… viss sagruzd… un izplēn pelnos…

    Pelni - biedējošas iztēles, slepenu papīru, neizdibināmu domu, sadedzinātu noslēpumu paliekas – lai pelēkajās plēnēs neviens neuzzinātu, kur patiesība…

    Bērnībā, kad slimoju, es arī pazinu drudža murgus… Tie nez kādēļ bija pelēki… Un tumsā svelošas acis…

  10. Kopēlija

    Komponista Leo Delība deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados sacerētā baleta sižets arī smelts vācu romantisma dzejnieka, komponista, kritiķa un fantasta E. T. A. Hofmaņa stāstā "Smilšu vīrs".

    Romantisma laikmets, kurā tapis šis balets, aizrāvās ar drūmu misticismu, turpretim „Kopēlijā" noslēpumainībai ir vieglas un rotaļīgas aprises - te nav pārpasaulīgu būtņu bez miesas un asinīm, līdz nāvei salauztu siržu, noburtu prinču vai princešu - lielākais noslēpums te ir tikai mehāniska lelle. Stāsta sižets vijas ap jauno Franci un viņa mīļoto Svanildu, kas nonāk īstā pārpratumu virpulī, kad Svanildas skaistumu aizēno noslēpumainā doktora Kopeliusa „meitas” daiļuma burvība. Kopeliuss ir leļļu meistars, kas grib atdzīvināt savu visskaistāko lelli, izmānot Franča dvēseli. Meistars tiek izjokots un iemīlas paša radītajā mehāniskajā brīnumā, kamēr Francis savu dvēseli turpina bezrūpīgi pielietot gluži pasaulīgām izpriecām.

    Personiski

    Veco saimnieku verandas durvis uz dārzu – daudz gadu un drusku nevērības pieredzējušas, gandrīz baisas savā neglītumā… Acīmredzot, durvis šiem cilvēkiem nav likušās tik svarīgas un uzmanības vērtas, cik dārzs, kas aiz tām – Meistara rokām radīts, krāšņs, maģisks, gandrīz vai dzīvs, tik skaists, ka var iemīlēties…

    Kā pētniekam, kam nerūp, kas mugurā un vai istaba slaucīta…

    Ziņkārības durvis uz iztēles krāsām…

    Diapozitīvu vakari manas bērnības mājās – vasaras spilgto krāsu maģijas brīži uz melnbalto ziemu silti pelēcīgā fona, istabā, kur pietumsinātas spuldzes… Drusku mehānikas, elektrības un projekcijas  paver durvis uz vasaras un iztēles priecīgo pasauli…